Vispār es pārsvarā lasīju fantastiku. Klasiku lasīju maz – daļu no skolas programmas, kurai pietika pacietības. Kas attiecas uz citām grāmatām – kas trāpījās pa rokai, parasti visādi mēsli, pat nosaukumus negribu saukt, lai neizgāztos.
Bet tagad, tā kā man sāp plecs, esmu sācis kā buržujs katru dienu baseina vietā iet vannā, par laimi ūdens skaitītāju nav. Un, kamēr guļu vannā, lasu savā Sony Reader klasiku vai kaut ko tamlīdzīgu. Tāpēc rakstīšu pseidorecenzijas. Kāpēc “pseido”? Tāpēc, ka kritiķis no manis nekāds – neko neesmu lasījis, nav ar ko salīdzināt. No otras puses, tas var ienest kaut kādu svaigu skatījumu – esmu tomēr cilvēks ar pa pusei tehnisku domāšanu, turklāt vēl ateists/materiālists. Noteikti kādam būs interesanti uzzināt, kā šādi cilvēki uztver klasiku, turklāt vēl reizēm izteikti daiļliteratūru. Ko es ar to domāju, skatieties zemāk.
Pirmām kārtām izlasīju Gabriela Garsijas Markesa “Simts vientulības gadu”. Šī grāmata ir it kā “kulta”, bet visāda pseidoindie/pusglamūrīgā planktona vidē, tāpēc snobi literatūras mīļotāji bieži vien pret to izturas ar iecietību vai nicinājumu. Protams, ne tādā mērā kā pret Koelju vai Murakami darbošanos, bet tomēr.
Grāmatā stāstīts par gadsimtu Makondo ciema dzīvē un Buendiju dzimtas, kas to dibināja, vēsturi, bet darbība norisinās Dienvidamerikā, kaut kur 19. gadsimtā. Grāmata uzrakstīta diezgan aizraujošā valodā, turklāt viegli atpazīstamā. Sākumā tā ir gluda un pasakaina, bet uz beigām kļūst skarbāka un, kā man šķita, ne tik eleganta. Varbūt autors to izdarīja tīšām, kas to lai zina.
Kā sāku lasīt, tā drīz vien saskāros ar to, ka visādi izdomājumi ir iepīti stāstījuma audumā kā reāli notikumi. “Sveiks, maģiskais reālisms,” es nodomāju. Ļoti dīvaini saskarties ar to, par ko esi dzirdējis pa ausu galam, neesi lasījis definīciju un iepriekš arī neesi īpaši sastapis – bet uzreiz redzi, ka tas ir tieši tas. Tiem, kas pat pa ausu galam nav dzirdējuši – tas ir literārs paņēmiens/virziens, kurā nenošķir mistiku/neticamo no ikdienišķiem notikumiem – proti, brīnumi tiek pasniegti kā kaut kas reāli eksistējošs un noticis. Lūk, arī “Simts vientulības gados” ir tas pats. Par laimi, tas nav pasniegts tik pretīgi un pārspīlēti, kā pie Murakami vai, pasarg dievs, Koelju.
Kas man grāmatā patika? Valoda, stāsti, dažādu sīkumu un lietu apraksti. Tas, ka tā lasās salīdzinoši viegli (ja vien nesapinas varoņu vārdos un likteņos). Tas, ka idejas tur nav acīmredzamas, bet tajā pašā laikā ne tik ļoti, lai būtu pavisam nesaprotamas vai nepārliecinošas. Man, tiesa gan, vienalga nav īsti skaidrs, kā mēdz teikt literatūras stundās: “Ko gan autors gribēja pateikt?”. Bet sajūta palika tāda, ka, ja kādreiz izlasīšu to vēlreiz un procesa gaitā prātošu, tad sapratne atnāks. Tomēr es nedomāju, ka ir tik svarīgi vienmēr visu līdz galam saprast – pietiek arī ar to, ka sajūtas lasot ir patīkamas, bet pēc tam noskaņojums un domas mainās. Kā mēdz teikt, “pēcgarša” – bet man šis estētiskais vārds ļoti nepatīk, kāpēc – nezinu.
Vēl man nepatīk, kad saka: “viss, kas izlasīts, nogulsnējas galvā un ietekmē tevi uz labo pusi”. Pirmkārt, tas ož pēc virtuves filozofijas, bet otrkārt, pēc “garīguma”, ko es, kā to nesen apjautu, pilnīgi neciešu. Tagad tas man izskatās pēc tās pašas mistikas, tikai kautrīgi pagrieztas pret mums ar otru pusi. Un, treškārt, tā vienkārši nav taisnība – un nav arī fakts, ka grāmatas noteikti sniedz labumu, īpaši, ja to saprot utilitāri, nevis “augstigarīgi”.
Jebkurā gadījumā, “Simts vientulības gadu” – laba grāmata, un es to visiem iesaku. Lūk, citāti, kurus es nez kāpēc atzīmēju. (Parasti atzīmēju smieklīgos, uz ko vairāk neesmu spējīgs).
Pēdējā frāze mani sasmīdināja.
Kapots – kruti. Un tālāk stāsts ir par naktspodu, haha. Zivtiņas – tās ir rotaslietas.
Ursulai nācās pielikt ne mazums pūļu, lai izpildītu savu solījumu un nomirtu, tiklīdz mitēsies lietus.
Un nobeigumā – nez kāpēc daudzi, ieskaitot mani, domāja, ka “Pulkvedim neviens neraksta” – tas ir par Aureljano Buendiju. Patiesībā tā ir Markesa grāmata, garstāsts. Vai tur ir runa par to pašu pulkvedi – nezinu, bet šaubos.
P.S. Būtu interesanti dzirdēt pāris rindiņas par grāmatu no ears_of_tin, kā, starp citu, man vienmēr ir interesanti uzzināt tavas domas par grāmatām, kuras esmu lasījis. Ja vien, protams, nav slinkums.